Audits

Audits (no latīņu: auditos — ‘klausīšanās’, ‘dzirdēšana’) ir kādas iestādes, uzņēmuma vai amatpersonas likumīga pārbaude, ko veic īpaša lietpratīga persona (revidents) un kas ietver informācijas apkopošanu par kādu uzņēmējdarbību un iegūtas informācijas novērtēšanu, pārbaudot aprēķinu precizitāti un pēc noteiktiem kritērijiem dodot savu revīzijas atzinumu.^[1]

Pēc savas būtības ir sinonīms vārdam revīzija.^[2] Vissenākie audita veikšanas apliecinājumi ir atrodami Ķīnā aptuveni 700. gadā pirms mūsu ēras. Audita attīstība bija cieši saistīta ar atsevišķu valstu finašu un rūpniecības vēstures īpatnībām un tika noteikta pēc kapitāla tirgus attīstības rakstura. Mūsdienu grāmatvedības radās 15. gadsimtā. Itālijas teritorijā. Luka Pačoli izstrādāja finanšu orgānu kontroles sistēmu. Tiešu uz Luka Pačoli grāmatvedības principiem, kas aprakstīti vairākos matemātiķa darbos, balstās mūsdienu grāmatveži un auditori. ^[3]

Auditu kā vienu no kontroles veidiem iedala iekšējā un ārējā auditā.

Starptautiskajā audita praksē mūsdienās izšķir vairākus audita veidus:

• Operacionālais audits uzņēmuma struktūras organizācijas saimnieciskā mehānisma atsevišķu daļu pārbaude, lai novērtētu to efektivitāti, drošību un lietderību. Operacionālajā auditā var iekļaut vadības organizatoriskās struktūras lieluma vērtējumu, grāmatvedības uzskaites metodikas un tehnikas, datoru sistēmu, mārketinga metožu, kā arī jebkuras citas nozares pārbaudi.
• Atbilstības audits — administrācijas saimnieciskās darbības likumdošanas normu un instruktīvā materiāla kā arī rīkojumu un noteikumu pārbaude. Atbilstības auditu var arī veikt pēc uzņēmuma īpašnieku vai akcionāru pieprasījuma, lai pārbaudītu, kā administrācija ievēro vadības normas saskaņa ar uzņēmuma statūtiem.
• Finanšu pārskatu auditu veic, lai noskaidrotu, vai informācija, kas norādīta uzskaitē, sakrīt ar noteiktiem principu un noteikumu kopums, kas regulē grāmatvedības uzskaiti.^[7]

Vispārīgie pieņemtie revīzijas standarti (GAAS) ir standartu kopumi, pēc kuriem tiek vērtēta revīzijas kvalitāte.^{[8][9][10][11]} Vairākas organizācijas ir izstrādājušas šādus principu kopumus, kas atšķiras atkarībā no reģiona. Amerikas Savienotajās Valstīs standartus izstrādā Revīzijas standartu padome (Auditing Standards Board),^[12] kas ir Amerikas Sertificēto publisko grāmatvežu institūta (AICPA) struktūrvienība. Starptautiskos revīzijas standartus nosaka Starptautiskā revīzijas un apliecinājuma standartu padome Starptautiskās grāmatvežu federācijas ietvaros. No tiem atvasināti standarti tiek izmantoti revīzijā vairākās citās jurisdikcijās, tostarp Apvienotajā Karalistē.

150 AU sadaļā bija norādīts, ka pastāv desmit standarti:^[13] trīs vispārīgie standarti, trīs darba veikšanas standarti un četri ziņošanas standarti.^[14][15] Šie standarti tiek publicēti un precizēti kā paziņojumi par revīzijas standartiem; pirmais no tiem tika izdots 1972.^[16] gadā, lai aizstātu iepriekšējās vadlīnijas. Parasti pirmais cipars AU sadaļas numurā norāda, kurš standarts ir piemērojams. Tomēr 2012. gadā Clarity projekts būtiski pārskatīja standartus un aizstāja 150 AU sadaļu ar 200 AU sadaļu, kurā 10 standarti vairs netiek skaidri apspriesti.^[17]

1. Revīzijas atzinumā revidentam ir jānorāda, vai finanšu pārskati atbilst vispārpieņemtajiem grāmatvedības principiem.
2. Revidentam revīzijas atzinumā ir jānorāda apstākļi, kuros šie principi pārskata periodā nav piemēroti konsekventi salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu.
3. Ja revidents konstatē, ka atklātā informācija nav pietiekami atbilstoša, viņam tas jānorāda revīzijas ziņojumā.
4. Revidentam ir vai nu jāizsaka viedoklis par finanšu pārskatiem kopumā, vai arī revīzijas atzinumā jānorāda, ka viedokli nav iespējams izteikt.^[18] Ja revidents nevar izteikt vispārēju viedokli, viņam revīzijas atzinumā jānorāda iemesli. Visos gadījumos, kad revidenta vārds ir saistīts ar finanšu pārskatiem, revidentam revīzijas atzinumā skaidri jānorāda veiktā darba raksturs (ja tāds ir) un atbildības apmērs, ko viņš uzņemas.